Scroll or use arrow keys to navigate the site

Kā iemācīties fotografēt?

Šis jautājums bija tas, kas mani mudināja mācīties internetā angļu valodā. Bet, lai kā censtos, šo māku nespēju apgūt. Pirmkārt, tas bija kaut kas nesaprotams. Otrkārt, tas nebija manā dzimtajā valodā. Varētu vēl arī minēt trešo iemeslu, kādēļ man neveicās – arī tad, kad mācījos no video kursiem no lynda.com, tajā brīdī, kad beidzu pierakstīt teoriju, burtojot to no angļu valodas uz latviešu, un skolotājs teica: “Un tagad ej laukā un to nofotografē!”, es gāju laukā un kāpu iekšā mašīnā, lai kaut kur brauktu darīt neatliekamas lietas. Bērnu skolas, valodu kursi, šopings un ikdienas lietas aizpildīja laiku līdz tumsai, kad vairs nevarēju iet laukā un fotografēt. Un nākamajā dienā atkal nesanāca.

Ar ko sākt? Nebija jau tā, ka nekad nebūtu fotografējusi. Bet biju tikai lietojusi kameras, kurām labākajā gadījumā bija iespēja mainīt “zūmu” – pievilkt kaut ko nedaudz tuvāk vai tālāk.

Par ko vispār ir runa? Man likās, ka, ja sapratīšu fotoaparāta uzbūvi, tad man būs skaidrs, kā fotografēt. Es zināju, ka atslēga uz šīm aizslēgtajām durvīm slēpjas tieši sapratnē par to, kā kamera funkcionē tehniski. Tomēr, visi mani mēģinājumi (aizsteidzoties laikam priekšā – arī mācībās skolā un video tutoriāļos) saprast fotoaparātu, ilgstoši un mokoši bija neveiksmīgi. Visās grāmatās un visur citur bilde par to, kā darbojas fotoaparāts, ir tikpat sarežģīta, kā līdzīgais zīmējums enciklopēdijās par to, kā darbojas acs. Gaisma ieplūst, pēc tam kaut kur tas stars tiek lauzts, un kaut kur atspoguļots un apgriezts, un tad mēs to bildi redzam. Bet tas neko nemainīja manā sapratnē. Arī neskaitāmas reizes studējot un pētot šāda tipa “attēlu”, tas man itnekādi neizteica itneko. Kā saka angliski, “it didn’t make sense”.

Tomēr, tagad esmu šīs durvis “atslēgusi”, un pēc vairāku gadu intensīviem pūliņiem varu palīdzēt citiem izdarīt to pašu. Varu shematiski attēlot to, kas būtu par fotokameru jāzina tādā veidā, ka saprotams būtu arī tikpat īpaši “apdāvinātiem” nesaprašām, kāda biju es. Tātad – vai arī tu gribi iemācīties fotografēt? Jā? – Tad – sākam!

Neatkarīgi no tā, kādas firmas vai tipa ir kamera, visām fotokamerām ir 3 pamatfunkcijas:

Fotoaparāta trīs galvenās sastāvdaļas.

Un šīs trīs lietas visas ir domātas pieejamās gaismas izmantošanai. Man mācīja, ka fotografēt – tas nozīmē “zīmēt vai rakstīt ar gaismu”. Man fotografēšanu palīdzēja apgūt tas, ka sapratu, ka šī četrkantainās kastītes formas ierīce, kā arī visas pārējās uzpariktes domātas, lai izmantotu esošo gaismu vai radītu mākslīgo gaismu. Gaisma – tā ir fotogrāfijas karaliene. Nav nekā galvenāka un cimperlīgāka par to. Ir jāiemācās ar to sadarboties, apslāpēt, ja vajag, pieņemt un saprast tās krāsu dažādības, kā arī darīt visas citas lietas, lai pēc iespējas vairāk ar to sadraudzētos.

Tātad, lai iemācītos fotografēt, uzmanību jāpievērš šai trijotnes sadarbībai: slēdzim (angliski – shutter), atvērumam (angl.- aperture) un lēcām (angl. – lens) jeb stiklu savirknējumam, kas pēc principa atgādina brilles, – jo biezākas brilles, jo optiski vairāk tās palielina. Tāpat, kā brilles, tās ir domātas dažādām nepieciešamībām – vai nu lai attēlu attālinātu vai pietuvinātu, spētu skaidrāk salasīt sīkumus vai redzētu tālumā pie apvāršņa redzamās lietas. To sauc par objektīvu. Visi, kam brilles, zina, cik svarīga ir laba un atbilstoša briļļu kvalitāte, lai redzamais attēls būtu ass un skaidrs. Un šie visi trīs ir kalpi, kas izdabā cimperlīgai dāmai Karalienei Gaismai.

Tā kā man nebija neviena, kas tik stilizētā veidā izskaidrotu kameras būtību, bet tā vietā es mācījos, kā gaismas stars ienāk kamerā, tad ar spoguli tiek lauzts, atspoguļots un apgriezts no apaļa uz kantainu, tad man no tā saprašana neradās. Sāku meklēt skolu vai kursus, kur mācīties klātienē. Varbūt, ka problēma bija tajā, ka man vajag “blakus kādu skolotāju, kas parāda”? Kā vēlāk esmu sapratusi, – skolotājs ir laba lieta, bet viņam nav jābūt burtiski blakus, lai iemācītu tehniskās lietas. Skolotājs vislabāk noder tad, kad jau pamati ir apgūti un ir vēlēšanās kāpt uz nākamā pakāpiena. Tad gan noder kolēģa pieredze un dzīves gudrības.

Varbūt jau ap šo laiku jums ir radies jautājums – kēdēļ es negāju Rīgā uz kursiem? Pietiekami daudz labu fotogrāfu tos piedāvā. Tāpēc, ka tajā laikā es ar ģimeni dzīvoju Norvēģijā. Vietējās skolas “atkrita”, jo norvēģiski tik labi nezināju. “Online” skolas atkrita jau iepriekšminēto iemeslu dēļ, latviešu skolas atkrita, jo tās atradās Latvijā.

Kur un kā iemācīties fotografēt? Tā pēc kāda pārdomu un meklējumu laika, pieņēmu lēmumu doties uz Havaju salām, uz 3 mēnešus ilgu intensīvo fotografēšanas kursu. Jo tā bija vienīgā vieta pasaulē, kur man nebija jādomā, kas parūpēsies par maniem diviem nepilngadīgajiem bērniem, kamēr es centīšos apgūt šo arodu. Viņiem bija, kur dzīvot, ēst un ar ko draudzēties. Tas bija liels Universitātes komplekss, kur bija arī skolas un ēdināšana bērniem. Un, starp citu, Havaju salu es neredzēju vairāk kā pa ceļam no klases līdz mājai. Lielāko daļu laika es pavadīju, sēžot ar melniem aizkariem aizklātā telpā, kur nebija vietas nevienam no saules stariem…

Jāsaka godīgi, kā ir. Arī pēc divu mēnešu pavadīšanas lekcijās, kas sākās 8 no rīta un beidzās 15-os, un pēc tam līdz saulrietam, kas ir ap pieciem, staigājot ar kameru apkārt un pildot mājas darbus, un konspektējot veselu grāmatu bibliotēku, man vēl aizvien nenotika “klikšķis”, kā visas “fīčas” darbojas kopā tā, lai iznāktu tāda bilde, kas ir pietiekami asa un skaidra, un pie tam lai tā arī pēc krāsām un kompozīcijas būtu patīkama. Lielākā daļa bilžu, kuras mani skolotāji uzslavēja, bija vairāk pēc nejaušības “noķertas”. Bet līdz izstādei skolas beigās es biju vismaz teorētiski sapratusi, kā strādāt ar fotoaparātu manuālajā režīmā, ja tu saproti, ko tas nozīmē. Tas ir OK, ja nesaproti. Arī man joprojām ir jautājums, kādēļ gan tās visas lietas parastiem cilvēkiem tiek pasniegtas tik sarežģītā veidā? Jau paši nosaukumi vien atgādina ārsta recepti latīņu valodā un saputro smadzenes, tā ka rodas iespaids, ka fotografēt ar labiem fotoaparātiem un strādāt ar sarežģītām tehnikām domāts tikai dažiem izredzētajiem mākslas entuziastiem no “augstajiem plauktiem”.

Es tomēr nonācu pie secinājuma, ka fotografē mūsdienās visi. Tikai starpība ir tā, ka vieni ir mācījušies, bet citi nav. Un lielākais vairums vēlētos mācīties, tomēr braukt uz galvaspilsētu uz kursiem un veltīt milzīgu ieguldījumu tam, vienkārši nesanāk laika vai arī nav citu iespēju. To dara tikai tie, kas nākotnes ienākumus vēlas no foto biznesa.

Man liekas, ka mūsdienās katram cilvēkam ir iespējams no sava atvaļinājuma zemēs ar skaistām palmām vai kalniem, pārvest mājās brīnišķīgas bildes un izprintēt mājas dekorēšanai. Nu nav jāpērk suvenīru kioskā kartiņas, ja pašam ir fotoaparāts rokās! Kāda ir atšķirība starp parastu tūristu un fotogrāfu? – tāds bija jautājums, kuru skolas vadītājs mums bieži uzdeva, kad mēs, 16 studenti no visādām pasaules valstīm, mācījāmies šķirot savas bildes. Ja vēlēsieties, varēšu iemācīt to arī jums! Rakstiet, piesakieties uz maniem interneta apmācības kursiem: [email protected]

SaveSave

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

*

Copyrighted Image